Uttar Kand Verse 109
नमामीशमीशान निर्वाणरूपं। विंभुं ब्यापकं ब्रह्म वेदस्वरूपं। निजं निर्गुणं निर्विकल्पं निरींह। चिदाकाशमाकाशवासं भजेऽहं ॥ निराकारमोंकारमूलं तुरीयं। गिरा ग्यान गोतीतमीशं गिरीशं ॥ करालं महाकाल कालं कृपालं। गुणागार संसारपारं नतोऽहं ॥ तुषाराद्रि संकाश गौरं गभीरं। मनोभूत कोटि प्रभा श्री शरीरं ॥ स्फुरन्मौलि कल्लोलिनी चारु गंगा। लसद्भालबालेन्दु कंठे भुजंगा ॥ चलत्कुंडलं भ्रू सुनेत्रं विशालं। प्रसन्नाननं नीलकंठं दयालं ॥ मृगाधीशचर्माम्बरं मुण्डमालं। प्रियं शंकरं सर्वनाथं भजामि ॥ प्रचंडं प्रकृष्टं प्रगल्भं परेशं। अखंडं अजं भानुकोटिप्रकाशं ॥ त्रयःशूल निर्मूलनं शूलपाणिं। भजेऽहं भवानीपतिं भावगम्यं ॥ कलातीत कल्याण कल्पान्तकारी। सदा सज्जनान्ददाता पुरारी ॥ चिदानंदसंदोह मोहापहारी। प्रसीद प्रसीद प्रभो मन्मथारी ॥ न यावद् उमानाथ पादारविन्दं। भजंतीह लोके परे वा नराणां ॥ न तावत्सुखं शान्ति सन्तापनाशं। प्रसीद प्रभो सर्वभूताधिवासं ॥ न जानामि योगं जपं नैव पूजां। नतोऽहं सदा सर्वदा शंभु तुभ्यं ॥ जरा जन्म दुःखौघ तातप्यमानं। प्रभो पाहि आपन्नमामीश शंभो ॥ श्लोक-रुद्राष्टकमिदं प्रोक्तं विप्रेण हरतोषये। ये पठन्ति नरा भक्त्या तेषां शम्भुः प्रसीदति ॥ ९ ॥ दो. -सुनि बिनती सर्बग्य सिव देखि ब्रिप्र अनुरागु। पुनि मंदिर नभबानी भइ द्विजबर बर मागु ॥ १०८(क) ॥ जौं प्रसन्न प्रभु मो पर नाथ दीन पर नेहु। निज पद भगति देइ प्रभु पुनि दूसर बर देहु ॥ १०८(ख) ॥
namāmīśamīśāna nirvāṇarūpaṃ| viṃbhuṃ byāpakaṃ brahma vedasvarūpaṃ| nijaṃ nirguṇaṃ nirvikalpaṃ nirīṃha| cidākāśamākāśavāsaṃ bhaje'haṃ || nirākāramoṃkāramūlaṃ turīyaṃ| girā gyāna gotītamīśaṃ girīśaṃ || karālaṃ mahākāla kālaṃ kṛpālaṃ| guṇāgāra saṃsārapāraṃ nato'haṃ || tuṣārādri saṃkāśa gauraṃ gabhīraṃ| manobhūta koṭi prabhā śrī śarīraṃ || sphuranmauli kallolinī cāru gaṃgā| lasadbhālabālendu kaṃṭhe bhujaṃgā || calatkuṃḍalaṃ bhrū sunetraṃ viśālaṃ| prasannānanaṃ nīlakaṃṭhaṃ dayālaṃ || mṛgādhīśacarmāmbaraṃ muṇḍamālaṃ| priyaṃ śaṃkaraṃ sarvanāthaṃ bhajāmi || pracaṃḍaṃ prakṛṣṭaṃ pragalbhaṃ pareśaṃ| akhaṃḍaṃ ajaṃ bhānukoṭiprakāśaṃ || trayaḥśūla nirmūlanaṃ śūlapāṇiṃ| bhaje'haṃ bhavānīpatiṃ bhāvagamyaṃ || kalātīta kalyāṇa kalpāntakārī| sadā sajjanāndadātā purārī || cidānaṃdasaṃdoha mohāpahārī| prasīda prasīda prabho manmathārī || na yāvad umānātha pādāravindaṃ| bhajaṃtīha loke pare vā narāṇāṃ || na tāvatsukhaṃ śānti santāpanāśaṃ| prasīda prabho sarvabhūtādhivāsaṃ || na jānāmi yogaṃ japaṃ naiva pūjāṃ| nato'haṃ sadā sarvadā śaṃbhu tubhyaṃ || jarā janma duḥkhaugha tātapyamānaṃ| prabho pāhi āpannamāmīśa śaṃbho || śloka-rudrāṣṭakamidaṃ proktaṃ vipreṇa haratoṣaye| ye paṭhanti narā bhaktyā teṣāṃ śambhuḥ prasīdati || 9 || do. -suni binatī sarbagya siva dekhi bripra anurāgu| puni maṃdira nabhabānī bhai dvijabara bara māgu || 108(ka) || jauṃ prasanna prabhu mo para nātha dīna para nehu| nija pada bhagati dei prabhu puni dūsara bara dehu || 108(kha) ||
namamishamishana nirvanarupam vimbhum byapakam brahma vedasvarupam nijam nirgunam nirvikalpam nirimha cidakashamakashavasam bhaje'ham nirakaramomkaramulam turiyam gira gyana gotitamisham girisham karalam mahakala kalam kripalam gunagara samsaraparam nato'ham tusharadri samkasha gauram gabhiram manobhuta koti prabha shri shariram sphuranmauli kallolini caru gamga lasadbhalabalendu kamthe bhujamga calatkumdalam bhru sunetram vishalam prasannananam nilakamtham dayalam mrigadhishacarmambaram mundamalam priyam shamkaram sarvanatham bhajami pracamdam prakrishtam pragalbham paresham akhamdam ajam bhanukotiprakasham trayahshula nirmulanam shulapanim bhaje'ham bhavanipatim bhavagamyam kalatita kalyana kalpantakari sada sajjanandadata purari cidanamdasamdoha mohapahari prasida prasida prabho manmathari na yavad umanatha padaravindam bhajamtiha loke pare va naranam na tavatsukham shanti santapanasham prasida prabho sarvabhutadhivasam na janami yogam japam naiva pujam nato'ham sada sarvada shambhu tubhyam jara janma duhkhaugha tatapyamanam prabho pahi apannamamisha shambho shloka-rudrashtakamidam proktam viprena haratoshaye ye pathanti nara bhaktya tesham shambhuh prasidati 9 do. -suni binati sarbagya siva dekhi bripra anuragu puni mamdira nabhabani bhai dvijabara bara magu 108(ka) jaum prasanna prabhu mo para natha dina para nehu nija pada bhagati dei prabhu puni dusara bara dehu 108(kha)
This is the Rudrashtakam — eight Sanskrit stanzas in praise of Lord Shiva (composed by Goswami Tulsidas within the Ramcharitmanas), here recited by Bhushundi's Brahmin guru to propitiate Shiva and win mercy for his cursed disciple. The hymn salutes Shiva as the formless nirvana-embodiment, the all-pervading Brahman who is the very form of the Vedas — beyond attributes, beyond thought, dwelling in the expanse of pure consciousness; beyond speech, knowledge and the senses; the time even of Mahakala, yet compassionate, an ocean of virtues, the one who carries all beyond the ocean of transmigration. It describes His form: body fair as a snow-peak with the radiance of millions of Cupids, the Ganga cascading from His crown, the crescent moon on His brow, a serpent at His throat, swaying earrings, the blue-throated, compassionate Shankara, Lord of all. It extols Him as fierce and supreme, unbroken and unborn, blazing with the light of millions of suns, the trident-bearer, husband of Bhavani; as one transcending the divisions of time (kalatita), ever-auspicious, the destroyer at the dissolution of each aeon (kalpantakari), the eternal giver of bliss to the righteous, the foe of Tripura; the very mass of consciousness-bliss who dispels delusion — and, addressing Him as Manmathari (the slayer of Kamadeva, whom Shiva burned with his third eye), it implores again and again: 'Be gracious, be gracious, O Lord.' The devotee confesses he knows neither yoga nor japa nor ritual worship, yet bows to Shambhu always, praying that the Lord who dwells in all beings save him from the fire of old age, birth and sorrow. The closing verse states that this Rudrashtakam was uttered by the Brahmin (vipra) to please Hara, and that whoever recites these eight stanzas with devotion, Shambhu bestows His grace upon them.
यह रुद्राष्टकम् है — भगवान शिव की अष्ट-श्लोकी संस्कृत स्तुति (गोस्वामी तुलसीदास द्वारा रामचरितमानस में विरचित), जिसे भुशुण्डि के गुरु ब्राह्मण ने शिव को प्रसन्न कर अपने शापित शिष्य पर कृपा कराने हेतु गाया। स्तुति इस प्रकार है — हे ईशान! निर्वाण-रूप, सर्वव्यापी, ब्रह्म-स्वरूप, वेद-स्वरूप, निर्गुण, निर्विकल्प, चिदाकाश में विराजमान आपको नमन। निराकार, ओंकार-मूल, तुरीय, वाणी-ज्ञान-इन्द्रिय से परे, महाकाल के भी काल, कृपालु, गुणों के भण्डार, संसार-सागर से पार आपको प्रणाम। हिम-शिखर-सी गौर काया, कोटि-कामदेव-सी शोभा, मस्तक पर लहराती गंगा, भाल पर बाल-चन्द्र, कण्ठ में भुजंग, चंचल कुण्डल, नीलकण्ठ, दयालु — ऐसे प्रिय शंकर, सर्वनाथ को भजता हूँ। प्रचण्ड, परेश, अखण्ड, अजन्मा, कोटि-सूर्य-प्रकाश-स्वरूप, त्रिशूलधारी भवानीपति को नमन। कलातीत (काल से परे), कल्याणकारी, कल्पों का अन्त करने वाले (कल्पान्तकारी), सज्जनों के नित्य आनन्ददाता, त्रिपुरारि! चिदानन्द-स्वरूप, मोह को हरने वाले, हे कामदेव के शत्रु — मन्मथारि! प्रसन्न होइए, प्रसन्न होइए, प्रभो। हे उमानाथ! जब तक मनुष्य आपके चरण-कमलों को नहीं भजते तब तक न सुख मिलता है, न शान्ति, न तापों का नाश — अतः सर्वभूताधिवास प्रभु, प्रसन्न होइए। मैं न योग जानता हूँ, न जप, न पूजा; हे शम्भु! सदा-सर्वदा आपको नमस्कार है। जरा-जन्म-दुःख की ज्वाला में जलते इस दीन को, हे ईश, हे शम्भो! बचाइए। (स्तुति के अन्त में कहा गया है कि यह रुद्राष्टक उस विप्र — ब्राह्मण — ने हर अर्थात् शिव को सन्तुष्ट करने हेतु कहा, और जो इसे भक्तिपूर्वक पढ़ता है उस पर शम्भु कृपा करते हैं।)
This is verse 109 of 132 in Uttar Kand (उत्तरकाण्ड), from the section “Bhushundi's Former Births & the Hymn to Shiva” of Goswami Tulsidas’ Ramcharitmanas.